KANCELE

LATVIEŠU JŪRNIEKUS PIEMINOT

Šis stāsts, tāpat kā daudzas latviešu traģēdijas, iesākas 1940. gada 17. jūnijā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju. Pateicoties Latvijas sūtņa Vašingtonā Alfrēda Bīlmaņa enerģiskajai rīcībai jau nepilnu mēnesi vēlāk, 15. jūlijā, ASV valdība pārņēma savā aizsardzībā Baltijas valstu (tai skaitā Latvijas) īpašumus: noguldīto zeltu, kapitālus, kuģus utt. Tomēr Latvijas jaunie saimnieki negribēja zaudēt ne kripatu no sava laupījuma un 27. jūlijā Augusts Kirchenšteins pieprasīja visiem Latvijas kuģiem pakļauties savas marionešu valdības rīkojumiem, kurus turpmāk izdeva Iekšlietu ministrs Vilis Lācis:

No deviņiem, tobrīd Amerikas kontinenta tuvumā esošajiem kuģiem, šīm pavēlēm paklausīja tikai viens – Hercogs Jēkabs (1926.g. bij. Aakre, Akre 4138 BRT) devās uz Vladivostoku, kur to pārdēvēja par Sovetskaja Latvija un turpmāk izmantoja pārvadājot ieslodzītos uz GULaga Arhipelāgu.

8 citu kuģu komandas kļuva par pirmajiem trimdiniekiem un to likteņi kā spožas varonības apliecinājums tika ierakstīti II Pasaule kara vēstures lappusēs, un arī Ņujorkas latviešu ev.-lut. draudzes arhīvā.

Tā bija vesela sakustēšanās Ņujorkas latviešu kolonijā, kad ostā pienāca latviešu kuģi. Mūsu jūrnieki apmeklēja izrīkojumus un nāca baznīcā, bija viesības mājās un uzņemšana uz kuģiem, -

tā par toreizējajiem notikumiem 1954. gadā rakstīja mācītājs Richards Zariņš. Viens šāds sarīkojums - Draudzes gadskārtējās vakariņas - notika 1941. gada 7. decembrī. Notikuma aculieciniece Austra Truce pēc tam atcerējās, kā:

Vakaru labi vadīja draudzes priekšnieks Gvido Truce, kad pēkšņi kāds ienesa avīzi un pasniedza tam. Ar lieliem burtiem bija drukāts «Japāna pieteica karu, ar Pearl Harbor bumbošanu». To izlasījis priekšnieks darīja to zināmu vakara viesiem. Liels klusums uz brīdi valdīja. Ziņa bija negaidīta. Ko darīt? Beidzot Gvido Truce lika priekšā nosūtīt telegrammu Prez. Rūzveltam par latviešu pabalstu karā. Telegramma tika sastādīta. Latvieši apsolījās ar saviem kuģiem, dēliem un meitām palīdzēt karā.

Reinhard Hardegen
Reinhards Hardegens saņem
Bruņinieka krustu
Pateicoties A. Bīlmaņa rūpēm, latviešu kuģi varēja piedalīties US Merchant Marine konvojos zem Latvijas karogiem. Šie braucieni bija bīstami – 1942. gadā vien tika nogremdēti vairāk kā 400 sabiedroto transportkuģi.
1942. gada sākumā viceadmirālis Dēnics pie Amerikas Austrumu krasta rīkoja operāciju "Paukenschlag”. Kā pirmais medības sāka slavenais vācu zemūdens ace Reinhards Hardegens. Viņa komandētajai U-123 veiksmīgākā diena bija 1942. gada 19. janvāris, kad tā torpedēja 4 sabiedroto transporta kuģus, par trešo <Kuģa žurnālā> ierakstot:
lettischen Dampfer Ciltvaira mit 3.779 BRT im Planquadrat CA 79 versenkt.

Ciltvaira
Grimstošā CILTVAIRA
New York Times foto
Ciltvairas (1905, bij. Twyford 3779 BRT) kapteinis Kārlis Šķerbergs (jau I Pasaules karā apbalvots ar Zelta zobenu par varonību uz jūras) parādīja izcilu drosmi, cīnoties par sava kuģa un tā apkalpes likteņiem. Kad visi dzīvi palikušie komandas locekļi (2 jūrnieki gāja bojā eksplodējot torpēdai) bija nogādāti drošībā uz palīgā atnākušajiem kuģiem, kapteinis ar astoņiem brīvprātīgajiem atgriezās uz ievainotās Ciltvairas. Un tikai tad, kad trešais mēģinājums paņemt grimstošo kuģi tauvā beidzās neveiksmīgi, K. Šķerbergs ar saviem līdzgaitniekiem piekrita kāpt uz brazīliešu transporta kuģa Bury lai dotos uz Ņujorkas ostu. Ciltvairas torpedēšana un izmisīgā cīņa par tās glābšanu tika divas dienas pēc kārtas aprakstīta "New York Times” pirmajā lappusē, un pēc tam pieminēta žurnālā "Life”, izceļot latviešu jūrnieku un īpaši kapteiņa Šķerberga varonību un prasmi.

1942. gada 28. februārī itāļu zemūdene Leonardo de Vinci torpedēja Everasmu (1920. bij. Antonius 3836 BRT). Kad zemūdene uznira, lai no borta lielgabaliem pabeigtu ievainotā kuģa nogremdēšanu, itāļi sākumā neatpazina Latvijas karogu un pārsteigumā nolēma, ka sašāvuši kādus trakus Austrijas separātistus. Kapteinis Miķelis Pērkons tikmēr vadīja glābšanas darbus. Sakāpuši 2 laivās latviešu jūrnieki devās ceļā uz tuvāko krastu, un pēc piecarpus vētrainā jūrā pavadītām dienām viena no tām sasniedza Sentluisas krastus, otro uzņēma ceļā satiktais transportkuģis.

1942. gada 6. maijā tika nogremdēta Abgara (1926, bij. Vinodol, 4422 BRT). Abgaras kapteinis Nikolajs Grīniņš (kādreizējais Latvijas zemūdenes Spīdola kapteiņa palīgs) pēc tam brauca uz amerikāņu kuģiem un par parādīto varonību tika apbalvots ar Merchant Marine medaļu un prezidenta H. Trumena atzinības diplomu.

Tvaikoņa Regent (1903, 3280 BRT) torpedēšana 1942. gada 14. jūnijā kļuva par smagu zaudējumu latviešu jūrniekiem. Kuģa bojāejā dzīvības zaudēja tā kapteinis Voldemārs Reinsons un 18 apkalpes locekļi.

Traģisks ir arī kapteiņa Jāņa Martinsona dzīves noslēgums. Viņa vadīto Everaldu (1912, bij. Mokta 3952 BRT) 1942. gada 29. jūnijā torpedēja vācu zemūdene U-158, kuras komandieris Ervīns Rostins iepriekšējā dienā bija ticis apbalvots ar <Bruņinieku krustu>. Ļaujot latviešu kuģa komandai izglābties, kapteini J. Martinsonu vācieši paņēma līdz uz savas zemūdenes. Nākošajā dienā U-158 nogremdēja US-Navy Squadron VP-74 bumbvedēji.

1942. gada 12. augustā Karību jūrā ar smagu kravu braucot konvojā no Brazīlijas tvaikonis Everelza (1921. bij. Cape Wrath 4531 BRT) piedzīvoja vācu 3. zemūdeņu kaujas flotes uzbrukumu. Torpēdai pāršķēļot kuģi vidū pušu, zaudētas tika 24 dzīvības. Kapteinis Edgars Blaus un vēl daži tika izglābti un nogādāti Ņujorkā. US Merchant Marine datubāzē pie ieraksta par bojā gājušajiem Everelzas jūrniekiem atrodas piezīme: Received Mariner Medal.

1942. gada vasarā Ņujorkas draudzē tika rīkots īpašs dievkalpojums izglābtajiem jūrniekiem, kas ir pieminēts draudzes toreizējā mācītāja Kārļa Podiņa dzīves aprakstā:

Visi latviešu kuģi tika nogremdēti, izņemot divus. No 174 latviešu jūrniekiem tikai 64 tapa izglābti. Šie dievvārdi tika noturēti priekš latviešu jūrniekiem. Baznīca bija pilna, visi kas bija palikuši dzīvi bija baznīcā. Vairāk kā jebkad mūsu jaunieši sajuta vajadzību tuvoties tam Kungam. Skaists bija Māc. Podiņa sprediķis un katra viena jūrnieka sirdī ilgi vēl palika kora dziesma: "Brauc drošs”. Saņēmuši svētību un dievgaldu tie devās atkal atpakaļ kaujā ar divkāršu spēku un drosmi.

Karu pārdzīvoja tvaikoņi Ķegums un Everagra, kas 1946. gadā tika atgriezti to likumīgajiem īpašniekiem – rēdera Friča Grauda radiniekiem. Latvijas lielāko kuģi Ķegums (1911. bij. Everest 5525 BRT) 1940. gadā uz ASV bija atvedis kapteinis Jēkabs Matisons, vēlāk 1944. gadā viņa vietā stājās Alfreds Kirschfelds. 1942. gada 19. maijā Ķegums piedalījās nogremdētā amerikāņu transportkuģa William J. Salman komandas glābšanā. Everagra (1911. bij. Curonia 3702 BRT) bija 1942. gadā piedalījusies tankkuģa Esso Houston glābšanas darbos un pati pārdzīvojusi vācu 10. zemūdeņu kaujas flotes uzbrukumu 1943. gada 8. jūlijā, kad torpēdas skarto kuģi komandai izdevās aizvest līdz ostai.

Jūŗas kaŗa upuŗi .. cirta dziļus robus mūsu dzīvajā sastāvā. Līdz ar to lielā mērā apklusa mūsu jūŗnieku vārda daudzināšana, -

māc. R. Zariņš atzīmēja, ka daža dzīvajos palikušā - mūžs sabrucis dziļā depresijā.

Citi ar likteni cīnījās aktīvi palīdzot saviem trimdas tautiešiem un dvēseles mieru meklēja baznīcā.
Kapteinis Nikolajs Grīniņš brīvprātīgi iesaistījās National Lutheran Council DP aprūpes darbā un ar <Zaļo lentu> sagaidīja jauniebraucējus Ņujorkas ostā. Kapteinis Edgars Blaus strādāja atbildīgā darbā firmā "Tool Mfg. & Co”, kas 1947. gadā ziedoja $ 1000 iemaksu Ņujorkas draudzes nama iegādei, vēlāk šai uzņēmumā darbu atrada vēl citi latvieši. E. Blaus mira 1989. gadā un viņa bēru piemiņas veltes tika ziedotas draudzes Ņūdžersijas novada nekustamam īpašumam. Leģendārais latviešu kapteinis Alfreds Kirschfelds, kurš bija piedzīvojis Cusimas jūras kauju krievu – japāņu karā, piedalījies Titanic glābšanā, jau 1915. gadā saņēmis zelta medaļu par Atlantijas okeāna simtkārtēju šķērsošanu, trīs reiz ticis torpedēts 2. Pasaules kara laikā, savas jūrnieka gaitas pabeidzis, dziedāja Ņujorkas draudzes korī un sirsnīgi dzīvoja līdzi notikumiem draudzē līdz pat sava mūža noslēgumam 1951. gadā. Kapteinis Kārlis Šķerbergs 1952. gadā noslīka peldoties Hudzonas upē un draudzi bija ietvēris savā testamentā.

Latviešu jūrnieku dzīvesstāstu apzināšanai un apkopošanai lielu uzmanību veltīja mācītājs Richards Zariņš, savus rakstus par šo tēmu publicējot gan "Baznīcas Ziņās”, gan trimdas preses izdevumos, gan A. Akmentiņa sakopotajā grāmatā "Latvieši Amerikā”. Šai tēmai nopietni pievērsās arī vēsturnieks Edgars Andersons, kura apjomīgākais pētījums par "Latvijas kuģiem Rietumvalstu dienestā” vēl aizvien gaida uz publicēšanu.

Padomju laikos Latvijā šie notikumi netika pieminēti pat ar pušplēstu vārdu. To slēpšana robežojās ar nezināšanu un sasniedza kuriozu rezultātu, kad 1965. gadā tika uzņemta mākslas filma "Tobago maina kursu” - par sociālistiski pareizo izvēli izdarījušā kuģa Hercogs Jēkabs komandu. Filmā kuģi nodēvēja par Tobago un kuriozs slēpās filmas autoriem un padomju cenzūrai nezināmajā faktā, ka Tobago (1900. bij. Vinga, Erica, Sundmar, Latava 774 BRT) vārdu nesa latviešu kuģis, kas britu Defence-General Regulation 53 ietvaros pārgāja sabiedroto dienestā tūlīt pēc tam, kad uzzināja par Kirheinšteina-Lāča atgriešanās pavēli. Tobago gāja bojā 1940. gada 13. augustā uzskrienot sēklim pie Pointailendas un visi tās komandas locekļi turpināja dienestu uz britu kuģiem.

Arī pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tās jūrnieku piedzīvojumi 2. Pasaules kara laikā bija palikuši bez ievērības, līdz 2003. gada sākumā tiem uzmanību pievērsa krievu valodā iznākošās avīzes Čas (Stunda) žurnālists Aleksandrs Krasņitskis. Viņš publicēja šim tematam veltītu rakstu sēriju zem kopīga nosaukuma "Rekviēms Latvijas varoņiem”, kuras apkopojums tika 2003. gada 12. aprīlī pārpublicēts laikraksta Diena SestDienas pielikumā zem nosaukuma "SOS - Glābiet mūsu dvēseles”.

Aizlugums Nags Head
Māc. Juris Saivars vada aizlūgumu
Outer Banks Sentinel foto
Amerikā latviešu jūrnieku piemiņa bija godināta nodēvējot Ciltvairas vārdā ielu Nags Head pilsētā – aptuveni tai vietā Atlantijas okeāna krastā, pret kuru kuģis bija nogrimis. Uzzinot, ka Latvijā piemin Ciltsvairas jūrniekus, vietējā avīze Outer Banks Sentinel rīkoja aizlūgumu okeāna krastā, kurā piedalījās Nags Head Vice Mayor Džordžs Farahs, Dare County Board of Commissioners Chairman Varrens Džadžs un The Graveyard of the Atlantic Museum direktors Jozefs Švarcers. Aizlūguma vadīja Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes mācītājs Juris Saivars, pēc latviešu valodā izskanējušās "Mūsu Tēvs" lūgšanas nograndēja ASV Krasta apsardzes Group Cape Hatteras "21 ieroča salūts" un leitnants Džeisons Ingrams atdeva godu Latvijas karoga krāsām rotātajam piemiņas vainagam, ko mirkli vēlāk Outer Banks Dive Center īpašnieks Bils Macdermots peldus ienesa okeānā.

Divus gadus vēlāk, apmeklējot Latviju, latviešu jūrniekiem godu deva arī ASV prezidents Džordžs Bušs, savā runā norādot:

Vilis Lācis
Džordžs Bušs
Mazajā Ģildē
The Baltic states had no role in starting World War II. The battle came here because of a secret pact between dictators. And when the war came, many in this region showed their courage. After a puppet government ordered the Latvian fleet to return to port, sailors on eight freighters chose to remain at sea under the flag of free Latvia, assisting the United States Merchant Marine in carrying supplies across the Atlantic. A newspaper in the state of South Carolina described the Latvian crew this way: "They all have beards and dressed so differently... They are ... exhausted, but full of fighting spirit."
By the end of the war, six of the Latvian ships had been sunk, and more than half the sailors had been lost. Nearly all of the survivors settled in America, and became citizens we were proud to call our own. One American town renamed a street Ciltvaira -- to honor a sunken ship that sailed under a free Latvian flag. My country has always been thankful for Latvia's friendship, and Latvia will always have the friendship of America.